Veselīga dzīvesveida vēstnese un fitnesa trenere Sintija Ozoliņa sauc sevi par salaspilieti jau vairāk nekā sešpadsmit gadus. Viņa neslēpj, ka, pārceļoties no Smiltenes uz Salaspili, šeit nav jutusies kā mājās, Salaspils vārdu caurvijuši dažādi stereotipi un arī viņas iegūtajā profesijā nav bijušas darba iespējas. Nu Sintija jau vairāk nekā desmit gadus vada veselības treniņus Salaspils Sporta namā, audzina divas pusaudzes un ar lepnumu saka, ka Salaspils ir viņas mājas. Mājas, kurās Sintija saredz ļoti lielu potenciālu. “Jā, Salaspilī es jūtos, kā mājās. Es jūtu cilvēkus, jūtu klātesamību un, kas man ir svarīgi – es jūtu savu vērtību šeit būt un darboties. Veselības sporta jomā es jūtos šeit vajadzīga! Tas ir ļoti vērtīgi,” saka Sintija, kura Salaspilij saredz ļoti lielu potenciālu.
Savas mājas un apkārtējo vidi ap tām to iedzīvotāji visbiežāk vēlas uzlabot, padarīt pēc iespējas labākas. Vai tas ir viens no iemesliem, kāpēc tu kandidē pašvaldību vēlēšanās?
Viennozīmīgi! Es pēc dabas esmu ļoti atbildīga, es ļoti tuvu paņemu lietas, par kurām atbildu. Ja esmu uzņēmusies kaut ko darīt, es to daru par 100%. Es varbūt izdarīšu vairāk nekā no manis tiek prasīts, bet ar ļoti lielu rūpību. Un man ir svarīgi darboties jomā, kuru es ļoti labi pārzinu. Tur es varu būt diezgan stingra un savā pozīcijā – stabila, neļauties ietekmēšanai un manipulēšanai. Jo uz to ir balstīts mans zināšanu fundaments, pieredze un prakse, tad es pie savām vērtībām turos ar abām kājām. Veselības sportā es esmu par kvalitatīvu izglītību, augstas jomas speciālistiem. Salaspils novadā mums vēl ir uz to jāvirzās, ir jābūt lielākai kontrolei, lai visās vecuma grupās nodarbības vadītu un nodrošinātu jomas speciālisti.
Pastāsti, kādas ir tavas stiprās puses?
Es pārstāvu veselības sportu, fitnesu un sporta pedagoģiju. Es esmu speciālists ar divām izglītībām, man ir izglītība veselības sportā (fitnesa trenere) un pedagoģijā (sporta skolotāja). Es varu strādāt arī skolā par sporta pedagogu, bet savas pedagoģiskās zināšanas papildus realizēju ar bērnu nodarbībām, vadot interešu izglītību. Sporta nams darbojas vienpadsmito gadu un esmu novērojusi praksē, kā arī par to runājusi publiski, ka mums bija un arī uz šodienu ir robi interešu izglītības licencēšanā. Vairāku gadu garumā Salaspilī zem pašvaldības iestādes darbojas cilvēki, kuriem nav likuma kārtā ļauts to darīt, tātad – nesertificēti treneri. Es esmu treneris, man ir diploms un es vēlos darboties savā pašvaldībā. Man pašvaldībai jāiesniedz dokumentācija, atbildīgā komisija šo dokumentāciju izskata un – vai nu piešķir, vai nepiešķir man licenci. Ja man licenci piešķir, kā var būt tā, ka es esmu vienādos apstākļos ar cilvēkiem, kuriem nav nepieciešamās izglītības un nav pašvaldības licences, bet treniņus organizē. Sanāk, ka pašvaldība ļauj pretlikumīgi veikt nodarbību vadīšanu ar nevienlīdzīgiem noteikumiem.
Neviens nevēlētos, ka viņu ārstē speciālists, kuram nav izglītības. Kāpēc izglītība ir svarīga arī veselības sportā?
Tāpēc, ka tā ir ne tikai cilvēka fiziskā, bet arī psiho emocionālā veselība. Treniņu ietekme uz cilvēku veselību ir multifunkcionāla, tas nav tikai par muskuļiem, bet par organisma funkcionālajām sistēmām – elpošanas sistēmu, sirds un asinsvadu sistēmu, endokrīno sistēmu u.c. Šī ir joma, kur speciālists ar savu ietekmi var uzlabot cilvēka veselību vai paaugstināt traumu un saslimšanas risku, veidot nepareizu izpratni par kustībām un kopveselību. Mēs sevi nesaucam par ārstiem, bet slodzes radītā ietekme ir ļoti nozīmīga un izglītība te ir fundaments. Mēs nevaram pieļaut, ka kāds pašdarbnieks dara vienlīdz to pašu, ar vienādiem tirgus kritērijiem, ar vienādām iespējām pašvaldības līmenī bez izglītības. Tas ir satraucoši un bīstami.
Nereti ir dzirdēts, ka ar nepareiziem treniņiem jaunieši sabojā savu veselību un vēlāk nemaz pilnvērtīgi nevar uzsākt profesionālās sportista gaitas.
Jā, mana pārliecība un darbības principi iet roku rokā ar sporta ārstu teikto. Aizvien jaunākiem bērniem ir sirds saslimšanas un ar fizisko slodzi radītas pārslodzes. Fizioterapeiti ir pārslogoti iegūto traumu dēļ, nesamērīgas slodzes, tehniski nepareizi izpildītas kustības, bērnu un jauniešu vecumposmam neatbilstošas treniņu metodes, būtiski ietekmē bērnu un jauniešu stāju un kopveselību, ko dara bezatbildīgi treneri vai treneri bez izglītības. Arī savā ikdienā strādāju ar bērniem un jauniešiem, kuriem ir ar iepriekš minēto saistītas traumas un stājas problēmas.
Cilvēkiem bez zināšanām maldīgi šķiet, ka rezultātu var sasniegt, cilājot lielākus svarus vai vairāk sevi nopūlējot. Bet tas nav pareizi!
Treneris ir lielais atbalsts, kas cilvēku ne tikai trenē fiziski, bet arī izglīto! Un tu vari izglītot otru tikai tad, ja tev pašam ir zināšanu bāze. Ja nav šīs zināšanas, tad paņem no interneta piecus vingrinājumus un ar tiem strādā, t.sk. strādā ar maziem bērniem, grūtniecēm utml. Tas ir ļoti bezatbildīgi. Savā ikdienā esmu arī prakses vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem, par pamatvērtību profesijā virzot atbildību un rūpi savā darbā, labot kļūdas, dot vingrinājumu modifikācijas, sekot līdzi veiktām kustībām un piemeklēt treniņa metodes atbilstošas grupas fiziskai sagatavotībai, ja trenerim rūp, tad darba ir ļoti daudz. Kritiskā domāšana, ne viss ko rāda internetā vai kā produktu pārdod cits treneris ir labākais Tavam klientam. Treneris nav šovmens, kurš uzliek mūziku un nedaudz paskaita līdzi. Mums pašvaldības līmenī jāpieliek lielāka rūpe treniņprocesu kontrolei. Šobrīd Salaspilī nav cilvēks, kurš veic šo kontroli. Ir komisija, kas ir izsniegusi licenci. Licenci mēs iesniedzam Sporta namā. Bet starp pašvaldību un Sporta namu nav atbildīgā persona, kas var atnākt, piemēram, piektdien sešos vakarā un paskatīties, kas notiek telpā un, vai programmu realizē atbilstoša persona. Sporta nams saka, ka tā nav viņu atbildība, un viņi saka taisnību. Dome saka tāpat, un arī viņiem ir taisnība.
Tad arī es, cilvēks bez atbilstošām zināšanām, varētu organizēt, piemēram, basketbola treniņus.
Jā. Un šī ir lieta, par ko es runāju. Pirms dažiem gadiem, es, tikko maģistra grādu saņēmusi, atnāku uz pašvaldības iestādi ar lielu entuziasmu, nu tūlīt vadīšu nodarbības, bet man pasaka, ka brīvu vietu nav, jo zālē strādā cilvēki, kuriem patiesībā tādas atļaujas nav. Un tikai tāpēc, ka viņi ir kādam radnieciski vai kā citādi pietuvināti. Tas ir nepareizi un tā nebūtu jānotiek. Šobrīd ir būtiski uzlabojumi, bet ir nianses, kuras būtu korekti jāformulē, lai izslēgtu noteikumu apiešanas iespējas.
Šobrīd telpu veselības treniņiem un citām sporta aktivitātēm ir pietiekami?
Mums ir kritisks trūkums ar telpām. Esmu novērojusi, ka pēc pandēmijas ir ļoti liels pieprasījums. Esmu šeit vienpadsmito gadu, un tāds pieprasījums, kāds ir šobrīd, nekad nav bijis. Es labprāt darbotos ar lielākām grupām, ja mani neierobežotu telpas. Salaspilieši ir aktīvi, mums vēl vairāk ir jāsakārto infrastruktūra, lai nodrošinātu lielākas iespējas cilvēkiem darboties. Mums vajadzētu papildus telpas Sporta namam. Šobrīd futbolisti trenējas pat fitnesa zālēs, tā teikt sit bumbu pret spoguļiem, protams, netiešā nozīmē. Vakara laikos mēs esam ļoti saspiesti! Es esmu pusaudžu mamma, un zinu, ka jaunieši brauc uz fitnesa zālēm uz Rīgu. Salaspilī ir trenažieru zāle, bet tā privātpersonām nav pieejama. Jauniešiem šeit nav, kur palikt. Mums ir iespējas, bet tās netiek realizētas. Tāpat mums ir nepieciešams, kaut kas līdzīgs jauniešu centram, kādam stūrītim, kur uzturētie gaidot treniņus, vecākus vai sabiedrisko transportu, lai nokļūtu mājās . Arī manas meitas mani gaida vairākas stundas, kamēr beidzu savus treniņus. Salaspils nav tikai centrs, kur katrs var aiziet mājās pats. Arī apkaimju bērniem nav, kur palikt, ja vecāki viņiem nevar atbraukt pakaļ.
Liela daļa sabiedrības piekopj mazkustīgu dzīvesveidu. Jauniešiem veidojas nepareiza stāja, sagumis augums…
Šeit mums ir jāizstrādā preventīvie soļi – motivācija, izglītošana, piemēru rādīšana. Daudz labas lietas veidojas ģimenē, ģimenes ikdienā un rutīnā. Ja pieaugušais rāda piemēru par veselīgu dzīves veidu, apmeklē nodarbības, iet uz trenažieru zāli, pastāv liela iespējamība, ka arī bērns veselīgu dzīvesveidu pieņems par normu. Mums jau ģimenes ietvaros bērni ir jāiesaista būt fiziski aktīviem. Otrs ir pašvaldības infrastruktūra. Es to izjutu, kad manas meitas bija mazas. To pašu es izjūtu, kad viņas ir pusaudzes. Mums trūkst rotaļu laukumu, funkcionālas brīvo rīku zonas, kur bērniem darboties. Nepietiek ar divām šūpolēm un smilšu kasti. Āra trenažieru zona ir pie Daugavas, bet bērniem tas ir par tālu, turklāt jāšķērso šoseja. Otrs ir Silavā pie basketbola laukuma un ir arī Dienvidu ielas apkaimē. Ja bērnam funkcionālais laukums būtu netālu no mājām, viņš, visticamāk, ar draugiem būtu tur, nevis ar apaļu muguru sēdētu mājās pie telefona. Brīvos vakaros kopā ar vecākiem pagalmos uzspēlēt bumbu, veikt šķēršļu joslu utt. Mazkustīgums ir ļoti liela problēma. Man arī citi vecāki stāsta, ka viņus neapmierina sporta laukumu pieejamība. Kā var iekļūt Salaspils stadionā? Lai tur darbotos, jāuzraksta iesniegums un tad tev izsniedz apliecību ar tavu foto. Ja tu kā bērns ar draugu gribi iet paspēlēt bumbu, bet tev nav apliecības, tevi stadionā neielaidīs. Uzskatu, ka šī caurlaides sistēma būtu jāuzlabo. Kā lai mēs veicinām fizisko aktivitāti un veselīgu dzīvesveidu, ja reālie apstākļi rada šķēršļus? Ja tu atnāc uz stadionu entuziasma pilns ar futbola bumbu rokās, bet tevi neielaiž iekšā, vai tu otrreiz gribēsi šeit nākt? Diezin vai.
Vai ir tāds brīdis, kad ir par vēlu atsākt veselīgu dzīvesveidu un domāt par treniņiem un citām fiziskām aktivitātēm?
Nekad! Es vienmēr saku, ka iespēja ir tieši tagad un šodien!
Ir tāds teiciens – labākā diena, kad iestādīt koku, bija pirms divdesmit gadiem. Otra labākā ir šodien!
Tieši tā! Tieši šodien un tagad ir jāiet un jādara. Cilvēki, kuri ir mazāk motivēti, ļoti ātri atrod iemeslus, kāpēc viņi kaut ko nevar. Viņi mazāk skatās uz to, kāpēc viņi var. No medicīniskās puses nav neviena saslimšana un pozīcija, kāpēc ir aizliegts nodarboties ar fizisko aktivitāti. Ar atbilstošu slodzi to var darīt ikviens un ikvienā vecumā. Mums ir maksimāli jādod pārliecība, ka cilvēki šeit tiek gaidīti. Papildus telpas mums ir ļoti nepieciešamas. Uz Eiropas fona mūsu fizisko aktivitāšu rādītāji ir pašā apakšgalā, mēs esam vieni no pēdējiem. Bet saslimšanā ar sirds asinsvadu slimībām mēs esam pašā augšā, tas vien pasaka ļoti daudz.
Kādu tu vēlētos redzēt Salaspili pēc četriem gadiem?
Es to vēlētos redzēt vēl pieejamāku, tuvāk cilvēkiem! Es ļoti vēlētos pašvaldības klātesamību, ka deputāts nav iedomāts, vizualizēts tēls. Deputāta misija ir pārstāvēt sabiedrības intereses. Es ļoti vēlētos sajust šo klātesamību. Ja tu stāvi un krīti par veselības sportu, nu atnāc uz treniņu, kā saka, izlaid caur sevi, uzklausi jomas profesionāļus. Ja tu pārstāvi izglītību, esi komunikācijā ar skolotājiem, vecākiem un bērniem. Es vēlos tiltu, kas savieno pašvaldību ar sabiedrību. Vairums deputātu pēc ievēlēšanas pazūd, viņu nav, līdz ar viņiem pašiem pazūd gan vārdi, gan solījumi. Jo cilvēcīgāki mēs būsim, jo vairāk runāsim un klausīsimies, jo labāku vidusceļu atradīsim. Šobrīd es sajūtos pašvaldībai, nejaukt ar cilvēkiem Salaspilī, bet tieši pašvaldībai nevajadzīga. Es nejūtu atvērtās durvis, bet es jūtu barjeras, kurām man jākāpj pāri, lai tiktu sadzirdēta un uzklausīta. Un šo mēs varam mainīt!
