Uldis Tomass Šimens ir Salaspils 1. vidusskolas direktores vietnieks mācību darbā 1.-3. klasei, sociālo zinību skolotājs un deju pasniedzējs. Viņš skaļi saka, ka viņu ir izaudzinājušas tieši dejas, kas jau no mazotnes ir iedibinājušas stāju, etiķeti un attieksmi pret citiem cilvēkiem. Diemžēl šobrīd Salaspils iedzīvotājiem – gan lieliem, gan maziem – nav piemērotu telpu ne tikai dejām, bet arī citām radošām aktivitātēm. Vēl vairāk – Salaspils nespēj nodrošināt vietu skolās visiem novada bērniem. Uldim ir konkrētas idejas, kā šo problēmu risināt!
Tu esi Salaspils 1. vidusskolas direktores vietnieks mācību darbā 1. – 3. klasēs. Kas ir lielākās problēmas un izaicinājumi tavā darbā šobrīd?
Galvenā problēma ir tā, ka mēs nevaram uzņemt visus bērnus, kuri vēlas šai skolā mācīties. Katru gadu varam uzņemt 140 bērnus, bet piesakās vairāk nekā 200. Apmēram 100 bērniem jāmeklē skola citur, jo mums vienkārši nepietiek telpu. Salaspils pamatskola iepriekšējos gadus uzņēma piecas klases – 140 bērnus, bet šogad tiks uzņemtas četras klases, tātad vēl par 28 bērniem mazāk. Risinājums būtu jauna ēka, kur šobrīd atrodas stāvlaukums. Šis varētu kļūt par interešu izglītības centru, ko pa dienu izmantotu skola, bet vakarā tas būtu pieejams gan bērniem, gan pieaugušajiem dažādām nodarbībām un pulciņiem.
Šī nav problēma, kas radusies pēkšņi, jau gadiem simtiem Salaspils novada bērnu un jauniešu uz skolu dodas uz citiem novadiem…
Šo tik tiešām vajadzēja risināt jau sen, iespējams, ar vēl vienas skolas būvniecību vai esošo skolu paplašināšanu. Iespējams, ir jāapvieno abas skolas – gan Salaspils 1. vidusskola, gan pamatskola, veidojot vienu lielu struktūrvienību ar vairāk nekā 2000 skolēnu. Tā, iespējams, kļūtu par lielāko skolu Latvijā. Tas arī būtu veids, kā skola iegūtu papildus finansējumu un citus labumus. Nav nekāds noslēpums, ka Salaspilī ir pietiekami daudz krievvalodīgo, apvienojot skolas, visi bērni mācītos kopā un mums vairs nebūtu tā saucamās krievu un latviešu skolas. Pat, ja tā nenotiks, uzskatu, ka mums jāveido ciešāka sadarbība starp abām skolām. Šobrīd pašvaldībā mums ir jauna Izglītības daļas vadītāja Tija Aleksandrova, kuras darbu un iniciatīvas vērtēju ļoti pozitīvi. Ja runājam par 1. Vidusskolu, ļoti daudz uzlabojumus jau ir panākusi skolas direktore Inese Paidere, mums regulāri zvana vecāki, kas vēlas, lai viņu bērni mācītos tieši mūsu skolā, nevis Salaspils pamatskolā, un te mēs runājam ne tikai par pirmajām klasēm. Tātad ir problēmas. Tur nav mūsdienīga fiziskā vide, trūkst modernu tāfeļu, nav vienotu IT risinājumu. Mazliet ir sajūta, ka Salaspils pamatskola dzīvo savā alā, no kuras šķietami nav bijusi vēlme iziet. Es uzskatu, ka abas skolas var sadarboties arī metodiskā līmenī, viņi varētu mācīties no mums un mēs – no viņiem. Ieguvēji būtu visi, bet pats galvenais – Salaspils bērni un jaunieši. Apvienojot skolas, sākums, protams, būtu grūts, bet es ticu, ka dažu gadu laikā izlīdzinātos arī izglītības kvalitāte. To uzskatāmi parāda eksāmenu rezultāti, kas 1. vidusskolā un pamatskolā ir ļoti atšķirīgi.
Tu esi pieminējis trīs iespējamus scenārijus, kā uzlabot izglītības kvalitāti Salaspilī – paplašināt Salaspils 1. vidusskolu, būvēt pavisam jaunu trešo skolu vai apvienot abas skolas vienā lielā skolā. Kurš, tavuprāt, būtu labākais variants?
Manuprāt, vislabākais variants būtu izveidot skolas pilsētiņu jeb kampusu, kur būtu apvienotas visas ēkas – Lauku ielas, Ceru ielas un arī Salaspils pamatskolas ēka. Būtu svarīgi, lai visas ēkas ir fiziski savienotas kaut vai ar augšzemes tuneļiem. Es vēlētos šeit redzēt vienu skolu kā vienu struktūrvienību. Un tajā visā iekļauts būtu arī interešu izglītības centrs, ko pa dienu izmantotu stundām, bet vakarā – interešu izglītībai un dažādām nodarbībām. Tāpat es tur saredzētu jaunu un modernu bibliotēku, jo, piemēram, Ceru ielas ēkā bibliotēkas nav. Mums trūkst arī modernu un drošu spēļu un atpūtas laukumu. Tāpēc ir labi, ka ģeogrāfiski visas skolas atrodas blakus, un sapnis par skolas pilsētiņu nav nemaz tik sarežģīti risināms. Arī šobrīd ir skolotāji, kas 1. vidusskolā māca klases abās ēkas, un kamēr tu uzvelc mēteli un pārvelc apavus, lai nokļūtu blakus ēkā, starpbrīdis paiet vienā skriešanā.
Šobrīd par šo visu runājam tikai idejas līmenī. Kas būs tavas prioritātes, ja tevi jūnijā ievēlēs Salaspils novada domē?
Es sevi vislabāk saredzu Izglītības, kultūras, sporta, jaunatnes un sabiedrības integrācijas veicināšanas komitejā. Izglītība, kultūra un sports ir pietiekami atšķirīgas nozares, bet tām ir ļoti daudz kopīga. Ir jābūt kopīgai vīzijai un stratēģijai, kā mēs izlietojam finansējumu un kā virzāmies uz priekšu, lai sasniegtu mērķus. Salaspilī nenotiek daudz pasākumu, būtu jāpalielina to skaits dažādām interešu grupām. Jāatgriežas dažādiem deju vakariem, utt. Runājot par sportu – mums ir lielisks stadions un halle, kur var rīkot pasākumus. Mums ir lielisks botāniskais dārzs, kura potenciāls, manuprāt, netiek pienācīgi izmantots. Tas dotu lielu reklāmu pilsētai un līdz ar to arī lielākus ienākumus vietējiem uzņēmējiem.
Tev ir liela pieredze pasākumu organizēšanā. Jau runājām, ka Salaspilī drīzāk tiek domāts par vienu grandiozu pasākumu gadā, nevis pasākumiem, kas varētu notikt cauru gadu.
Protams, pasākumi ar lielām zvaigznēm ir piesaistoši, tos apmeklē viesi no citiem novadiem, bet pasākumiem, ko regulāri rīko novads, ir jābūt visa gada garumā. Katram gada laikam ir savs pluss, un arī ziemā Botāniskajā dārzā var notikt pasākumi. Mums latviešiem gadskārtu svētki ir ļoti daudz, mācot bērniem sociālās zinības, esmu ievērojis, ka bērni par tiem zina aizvien mazāk. Ir svarīgi saglabāt mūsu kultūrvēsturisko mantojumu un latviskos svētkus padarīt par tradīciju.
Iespējams, ka nav patiesas vēlmes šādus pasākumus organizēt. Salaspils iedzīvotāji pasākumus gaida, bet pie mums tik tiešām drīzāk sarīko vienus grandiozus svētkus – Pilsētas svētkus, un pie viena šī lielā pasākuma gadā pilsētas kultūras dzīve apstājas. Protams, ir mazi pasākumi un koncerti, bet es uzskatu, ka tas nav pietiekami.
Tu pasniedz dažāda veida deju nodarbības un noteikti esi novērojis, cik liela ir Salaspils iedzīvotāju interese veltīt brīvo laiku dažādiem pasākumiem un nodarbībām!
Cilvēkiem ir interese! Ja runājam par dejošanu, cilvēkiem tas patīk, bet mēs atkal atgriežamies pie telpām… Mēs to darām skolas foajē, kas tomēr nav dejām paredzēta telpa ar spoguļiem un atbilstošu grīdu. Cilvēks atnāk, novēro vidi un telpu, un viņam tas neizskatās vairs tik nopietni. Sīkumi rada patīkamu atmosfēru un atrašanos telpā. Es vēlētos, lai arī skolu skolēniem pēc stundām ir iespēja nodarboties ar tautu dejām, bet telpu dēļ tas nav iespējams.
Visu dzīvi esi bijis saistīts ar dejošanu. Pastāsti, kā tevi aizrāva dejošana?
Es sāku dejot jau bērnudārzā astoņdesmito gadu beigās. Vēlāk mēģināju nodarboties ar vieglatlētiku, tenisu, bet tas īsti nebija mans, tāpēc vienmēr esmu atgriezies pie dejošanas un sporta dejām. Studiju laikā iepazinos ar salsas dejām un pēc laika izveidoju arī savu deju skolu. Ar partneri esam piedalījušies daudz sacensībās, Ziemeļeiropas čempionātā ieguvām piekto vietu un āķis bija lūpā! Pasaules reitingā mūsu vecuma grupā iekļuvām top 20, esam uzvarējuši pasaules reitinga sacensībās, esmu bijis arī Latvijas čempions.
Kāpēc bērniem un jauniešiem ir svarīgi apgūt dejotprasmi?
Vienmēr esmu skaļi teicis, ka mani ir izaudzinājušas dejas! Deja veido tavu stāju, un ne tikai fizisko stāju, bet stāju kā cilvēkam. Deja veido tavu izturēšanos pret citiem cilvēkiem, attīsta uzstāšanās prasmi, socializēšanos. Esmu apņēmies šī gada absolventus pierunāt izlaidumā dejot izlaiduma deju, devītajiem – valsi, bet divpadsmitajiem – polonēzi. Deja ir veids, kā iemācīties pasniegt sevi. Cilvēkiem, kas sev izvirzījuši augstus mērķus, ir jāprot dejot, un skola ir tā vieta, kur to var apgūt bez maksas. Savu bakalaura darbu rakstīju par to, kā deja palīdz pilnveidot un attīstīt intelektu, bet maģistra darbu – kā deja pilnveido jauniešu ķermeniskās kustības. Deja nav tikai dejošana, tā attīsta ētiku, etiķeti, pieklājības normas un estētiku, un tas viss veido cilvēku!
Kādu tu redzi Salaspili pēc četriem gadiem?
Pēc četriem gadiem es redzu, ka Salaspils 1. vidusskolai klāt ir vēl viena ēka, kur intensīvi notiek mācību darbs un interešu pulciņi, un Salaspils jauniešiem nav jābrauc uz citiem novadiem. Es pats regulāri apmeklēju Ropažu Sporta centru, kur bieži satieku arī mūsu novada bērnus, kas saka: “Labdien, skolotāj!” Ar mērķtiecīgu rīcību mums ir iespēja šos bērnus paturēt šeit gan sporta, gan kultūras ziņā. Mana vīzija ir, ka skola ir dzīva ne tikai no rīta līdz pēcpusdienai, bet tur notiek dzīve arī vakarā.
